Mutē kūstošs vārītais sviesta krēms, vaniļas smarža, saules dzeltens biskvīts, dzērveņu ievārījums, pūdercukura sniegs, piparkūku sirsniņas un mājās ceptas maizītes aromāts. Cēsnieces Daces Krūzes mājā smaržu buķete atgādina par tām dzīves baudām, pēc kurām parasti sakām - paldies! Varētu palūgt vēl vienu gabaliņu?
Savam radu un draugu pulkam Dace ir prieks un pasākumu goda viesis, jo neviena jubileja nav iedomājama bez viņas gatavotās mājas tortes. Dace ir arī viena no neparastās dāvanas Latvijas simtgadei — grāmatas «100 kūkas un 1 svecīte» — līdzautorēm. Cietiem vākiem apvākotā, baltā grāmata apkopo 100 kūku receptes no visiem Latvijas reģioniem. Tās atklāšanā piedalījās recepšu autori, tai skaitā, bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga un citas Latvijā zināmas personības. Grāmatā atrodama arī skaistā Daces kūka ar nosaukumu “Nekur nav tik labi kā mājās!”
Pēc profesijas Dace ir kokles skolotāja, tagad strādā bērnudārzā, taču kūku cepšana ir viņas vaļasprieks. Lielas, mazas, greznas un ieturētas, izliektām formām vai klasiski apaļas, vienā vai divos stāvos, kā sirds kāro - šķiet, Dace var izcept jebko.
Jautājot, kad viņa sāka cept kūkas, Dace rausta plecus: “Tas bija sen. Jau no bērnības dienām, kad kopā ar vecmāmiņu cepām mājas tortes, asistējot virtuvē, palīdzot mazajos darbos sapratu, ka man tas patīk un padodas, bet tā vairāk kūku cepšanai pievērsos pēc pirmā bērna piedzimšanas. Tagad tā ir mana sirdslieta, mans hobijs.”
Lielas, mazas, greznas un ieturētas, izliektām formām vai klasiski apaļas, vienā vai divos stāvos, kā sirds kāro - šķiet, Dace var izcept jebko
Kūku cepšana ir Daces iekšējās pasaules ārējā izpausme, jo katra torte ir mākslas darbs. Noformējot kūku, cepējs uzdrīkstas būt radošs un iepriecināt ne tikai garšas kārpiņas, bet arī acis. Dace pārliecinājusies, ka visvairāk viņai patīk dekorēt tortes bērnu pasākumiem: “Tur fantāzijas lidojumam nav robežu un reti, kad zinu kā kūka izskatīsies pirms ķeros tai klāt. Parasti noformējums “atnāk pie manis” procesa laikā, kamēr gatavoju biskvītu.”
Ne reizi vien, kāds mudinājis viņu uzsākt savu mazo mājas biznesiņu, taču Dace vēl nav gatava teikt hop! “Esmu apsvērusi visādus variantus, pat pētījusi projektus, kuros iespējams startēt, lai gūtu līdzfinansējumu, taču vienmēr gadās kāds sprungulis spieķos, jeb uzstādījums noteikumos, kam neatbilstu. Arī mūsu valsts likumdošana nav mājražotājam draudzīga. Prasības un nodokļi - visu saliekot uz papīra saproti... nav jēgas! Esmu par to, lai viss būtu oficiāli un nodokļi, protams, jāmaksā, taču kūku cepšana ir smags darbs un, ja es sevi tajā visā ieguldu par visiem simts, bet, no likumdošanas raugoties, nejūtu atbalstu, tad sevis paliek drusciņ žēl. Tāpēc tortes paliek manas dāvanas citiem, un no manis nemaz citu dāvanu neviens negaida,” smejas Dace.
Varu teikt, paldies Dievam, ka neesmu mācījusies par konditoru, jo nezinu visas sintētiskās piedevas, kādas kūkām var pielikt
Mielojoties ar Daces torti, ne viens vien jautā, kur tādu var nopirkt un izbrīnā iepleš acis, uzzinājuši, ka tā ir pašcepta: “Cilvēki pieraduši pie industriālā varianta, bet papētot veikala kūku sastāvu, bail paliek, ieraugot, ko mēs ēdam! Tas arī viens no iemesliem, kāpēc kūkas cepu pati. Es zinu, ko tur lieku. Jā, nevaru galvot par miltiem un olām, taču tās ir visiem zināmas pamatsastāvdaļas, bez apslēptas Mendeļejeva tabulas, bez visiem stabilizatoriem, krāsvielām un piedevām. Man ir svarīgi zināt, ko ēdu, tāpēc, par spīti tam, ka veikalā var dabūt pilnīgi visu, es pati mājās gatavoju sieru, maizi un gaļas pastētes, tāpat kā to savulaik darīja mana mamma. Varu teikt, paldies Dievam, ka neesmu mācījusies par konditoru, jo nezinu visas sintētiskās piedevas, kādas kūkām var pielikt.”
Katram kūku cepējam ir savi knifi un stiķi, arī Dace atzīst, ka joprojām meklē labāko garšu un precīzākas metodes, taču idejas viņa smeļas no ēdājiem. “Mode mainās. To var teikt arī par tortēm un kūkām. Tad, kad Latvijā parādījās makarūni, visi pieprasīja tos, bija minimālisma periods, kad uz kūkas bija pāris šokolādes švīkas, taču nemainīgi un cauri laikiem cilvēki prasa klasiskās mājas tortes, kēksiņus un medus kūkas,” saka Dace.
Daces ģimenē aug trīs meitas, bet kūku cepšanā ieinteresēta pagaidām tikai vidējā, taču viņa saka: "Kas zina, varbūt ar laiku interese radīsies arī māsām. Ar tām kūkām vajadzīga liela pacietība un jaunajiem tās bieži vien trūkst, taču attieksme parasti izmainās pēc bērnu piedzimšanas. Tad sāc savādāk skatīties uz lietām, iemācies darbu izdarīt, kaut negribas. Arī tagad sastopos ar dienām, kad piezogas slinkumiņš, bet saprotot, ka no manis sagaida torti, saņemos, eju un izdaru. Turklāt atliek tikai iesākt, pārējais aiziet pats no sevis. Visvairāk man patīk agrās rīta stundas, kad mājinieki vēl guļ, viss kluss un mierīgs. Virtuvē esmu viena un cepot kūku, malkojot kafiju skatos, kā saulīte aust.”
Visvairāk man patīk agrās rīta stundas, kad mājinieki vēl guļ, viss kluss un mierīgs
Dace pārliecinājusies, ka katram meistaram ir savs rokraksts un tas ir neatkārtojams, unikāls. Pat pie precīzākajām receptēm un nomērītiem gramiem nekad nesanāks divas vienādas tortes. Neviens nemūžam nespēs atkārtot to mājas kūku, kādu gatavoja mūsu vecmāmiņa, vai zupu, kuru bērnībā deva mamma, taču tieši tur slēpjas kulinārijas mākslas maģija, jo katrs var būt izcils un savu bērnu apziņā noglabāt tikai to vienu, to īpašo un neatkārtojamo mammas dāvāto bērnības garšu, kas vienmēr sauc mājās, lai kur mēs būtu.
Foto: no personīgā arhīva