Pavisam mazītiņš fragments no 09. aprīļa intervijas (avots:LETA): Rihards Plūme ar Krišjāni Kariņu. Manuprāt, trāpīgi par ES finansējuma apguvi, drīzāk izsaimniekošanu.
Kur būtu jāmeklē līdzekļi, lai segtu iztrūkumu ES budžetā, kas radīsies pēc "Brexit"? Vai dalībvalstu iemaksu palielināšana ir labākais variants?
Nebūs ES budžetā līdzekļu palielinājuma. Mēs to varam atbalstīt, bet neesam noteicēji, jo esam naudas saņēmēji. Mūsu mērķim būtu jābūt kļūt par naudas iemaksātāju un atbrīvoties no mentalitātes, ka mums kaut kas tāpat vien pienākas. Lielbritānija ir viena no trim lielākajām naudas iemaksātājām ES budžetā. Vācu sabiedrība nav gatava maksāt vairāk. Arī Nīderlande, Zviedrija un Somija nav gatavas maksāt vairāk, līdz ar to kurš tad maksās vairāk? Tie, kas vēlas vairāk naudas budžetā, ir EP un saņēmējvalstis, bet tās ir tikai cerības. Mums jāapzinās, ka pēc 2020.gada būs mazāk naudas un mums ir laiks skatīties, vai to naudu, kas Latvijai ir bijusi pieejama, esam vai neesam labi izmantojuši vai drīzāk esam to izsaimniekojuši. Es uzskatu, ka tā nav labi izmantota.
Kaimiņvalstīs ir daļēji tas pats - iepirkumi tiek daļēji izsaimniekoti
Gadiem ilgi notikusi plēšanās par maziem projektiem un valstī nav izbūvēti kārtīgi ceļi, kā tas ir izdarīts, piemēram, Polijā. Ja "Rail Baltica" nevarēs uzsākt tagad, projekts ies mums secen, neskatoties uz to, ka personas no "Latvijas dzelzceļa" mierina, ka viss ir kārtībā. Tā nav taisnība, viss nav kārtībā. Nav iespējams, ka projekta pārvaldība tiks sadalīta starp trim valstīm, jo naudas šim projektam tad vienkārši nebūs. Šobrīd plēšas trīs Baltijas valstu dzelzceļa uzņēmumi. Diemžēl rodas dziļš un spēcīgs iespaids, ka kaimiņvalstīs ir daļēji tas pats - iepirkumi tiek daļēji izsaimniekoti.
Tie, kas domāja, ka ES ir mūžīga govs, no kuras tesmeņa mēs mūžīgi barosimies, kļūdās. Ja skatās uz ES daudzgadu budžetu, maksājošās dalībvalstis un to politiķi argumentē, ka ES dalībvalstu nauda netiek lietderīgi izmantota, proti, tiek izsaimniekota visādos kohēzijas projektos, piemēram, braucot apmaiņas braucienos un Tanzāniju, lai noskaidrotu, kā labāk pārvaldīt ūdens sistēmas. Piedodiet, bet ir skaidrs, ka tas ir plezīra brauciens par Vācijas nodokļu maksātāju naudu! Šī iemesla dēļ ir vēlme samazināt kohēzijas naudu un atvēlēt to vairāk zinātnei un attīstībai, bet šī brīža realitāte ir tāda, ka no šīs naudas vairāk nekā 90% paliek Vācijā, Francijā, Zviedrijā, Somijā un citās bagātajās valstīs, bet tikai 3% no šiem fondiem nāk uz Austrumiem, jo mums trūkst institucionālas kapacitātes šai naudai pieteikties.
Tie, kas domāja, ka ES ir mūžīga govs, no kuras tesmeņa mēs mūžīgi barosimies, kļūdās
Latvijā ir ap 40 augstskolu. Mēs esam pārāk sadrumstaloti, pretēji Rietumiem, kur visa zinātne un infrastruktūra ir sakoncentrēta. Mūsu zinātnieki kā indivīdi piedalās projektos ārvalstīs, kamēr mēs nespējam šo naudu piesaistīt šeit, jo visi plēšas viens ar otru - katrs vēlas savu institūtu, apvienošanos sauc par neiespējamu un nevēlas zaudēt savu darbu. Mums jāatmostas un jāsaprot, ka balle beigsies. Ja mēs paši nesakārtosim savu domāšanu, mēs nekļūsim bagātāki. Ja mūsu galvenā investīcija ir Eiropas naudas, tad jāsaprot, ka tās naudas vairāk vienkārši nebūs. Kāda vispār ir Austrumeiropas spēja argumentēt šajos jautājumos? Vācijā politiķi grib panākt, ka Polijai tiek "piegriezti" ES līdzekļi, jo tā neievēro demokrātiskās valsts normas - spēcīgākā valsts, kas bija mūsu pusē, ir sevi diskreditējusi. Es neuzskatu, ka viss ir slikti, bet pēc 2020.gada tie, kas ieraduši slīdēt kā pa sviestu, var rēķināties, ka tā vairs nebūs. Un tad ir jautājums, kas mums paliks pēc 2020.gada?
Foto: LETA
Comments