VIZĪTKARTE
Z/s Jaunakmeņi, Priekuļu novads
Īpašniece: Ginta Aleksejeva
Ģimene: vīrs Juris Aleksejevs, dēls Kristaps strādā saimniecībā, meita Kristīne dzīvo Anglijā
Saimniecībā ir trīs algoti strādnieki
Īpašumā 270 ha lauksaimniecības zeme, vēl nomā zālāji
Ganāmpulks: 214 slaucamas govis, 126 ataudzējamas teles
“Te nebūs nekāda čīkstēšana,” tiekoties smejas Ginta, un viņai piebalso Kristaps: “Mēs darām darbu, kas mums patīk, un, lai cik grūti reizēm ietu, viss ir pārejošs un nākotnē jāraugās pozitīvi ar labām, gaišām domām.”
Saimniecībā darbi sadalīti starp mammu Gintu, dēlu Kristapu un algotajiem strādniekiem. Ginta savulaik mācījusies Smiltenes tehnikumā par veterinārfeldšeri, taču tagad met ar roku, sakot, ka to nemaz nevar ņemt vērā, jo lauksaimniecība ir tik ļoti mainījusies, tāpēc nemitīgi jāmācās, jāapgūst kas jauns. “Esam priecīgi, ka mums ir ļoti labs veterinārārsts Mārtiņš Porītis. Ar sīkumiem paši tiekam galā, bet lielās lietas ir Mārtiņa pārziņā,” bilst saimniece.
Turot novietnē, izslaukums stabilāks
Saimniecībā ir divas liellopu novietnes, jaunākajā mitinās 140 govis, izraudzīta nepiesietā turēšana, novietne celta 2014. gadā. Slaukšana un mēslu tīrīšana tajā notiek mehanizēti, tāpēc, salīdzinot ar otru, pielāgoto padomju laika kūti, arī izslaukums govīm jaunajā novietnē esot augstāks. Lauksaimniecībā vairums saimnieku tendēti no ieguldītā gūt pēc iespējas lielāku atdevi, nerēķinoties ar lopiņu kā dzīvu radību. Ginta saka, ka viņiem pieņemamāka ir doma par dzīvnieku labsajūtu un ilgmūžību, tāpēc saimniecībā govju vidējais vecums ir desmit gadi.
Pirms laika kopā ar skandināviem viesojos kādā saimniecībā, kur slaucamās govis tika turētas tikai novietnē. Skandināvi bija sašutuši un diskutēja par labturību un humānu rīcību, bilstot, ka “laimīgs piens nāk tikai no laimīgām govīm, bet govis ir laimīgas, ja var ganīties pļavā”. “Jaunakmeņos” govis, kas ir vecajā kūtī, tik tiešām dodas vasarīgās pastaigās, tām reizēm pievienojas grūsnās teles, taču modernizētajā novietnē dzīvniekiem visu noliek priekšā. Kristaps saka, ka govs ir izvēlīga barībā, neēdīs katru zālīti, kas trāpīsies ceļā, tāpēc dzīvniekiem, ko laiž ganībās, izslaukums ir mainīgs. Turpretī, govis turot kūtī pēc nepiesietās turēšanas principiem, ēd sabalansētu maltīti, lieki netērē enerģiju, staigājot lielus gabalus, piena kvalitāte ir stabila, daudzums vienmērīgs.
Ginta saka, ka viņiem pieņemamāka ir doma par dzīvnieku labsajūtu un ilgmūžību, tāpēc saimniecībā govju vidējais vecums ir desmit gadi
Kristaps skaidro, ka vienā dienā govis tiekot slauktas vidēji 2,8 reizes, to minot, precizitāte esot svarīga: “Lai gan mamma visu vienkāršoja un teica, ka slaucam trīs reizes dienā, tā viss nav. Jaunajā kūtī ir divi slaukšanas roboti, dienā daža govs tajos ieiet divas reizes, cita trīs, vēl cita četras. Protams, datorā visu sīki, smalki redzam. Pašlaik ganāmpulkā piena rekordiste ir Hāle, viņai ir trešā laktācija, dod 48 litrus piena dienā. Pienu pārdodam “Smiltenes pienam”. Esam apmierināti, jo samaksa ir regulāra un pašlaik cena turas ap 30 centiem kilogramā.”
Mammai patīk Latvijas zilā
Novietnē ir dažādu šķirņu govis, ne tikai melnraibās. Saimniece lepojas, ka ir arī trīs Latvijas zilās govis, par ko Kristaps nopūšas, sacīdams, ka nekāda lielā jēga no tā smukuma neesot, bet Ginta aizstāv skaistules, bilstot, ka pavisam nopelt jau arī nevar: “Zvaigzne tāpat savus 30 litrus dienā atnes.” Tomēr saimnieki nolēmuši pakāpeniski veidot pēc iespējas viendabīgāku ganāmpulku, arvien vairāk ieviešot Holšteinas šķirni, tāpēc arī, izvēloties vaisliniekus govju sēklošanai, pievērš uzmanību tām īpašībām, kuras vēlas uzlabot ganāmpulkā. “Arī holšteinietēm ir savas vājās vietas, piemēram, tās daudz biežāk slimo ar nagu un kāju slimībām, tomēr labos turēšanas apstākļos šīs kaites iespējams ja ne izskaust, tad maksimāli ierobežot. Tāpat jāpiemin, ka vienveidīgs ganāmpulks ļauj lopus pareizāk barot, jo katrai šķirnei citas prasības, no vienas un tās pašas barības devas brūnā govs būs pārēdusies, bet raibā skatīsies apkārt un domās - tas bija viss? Dodot priekšroku vienai šķirnei, šīs problēmas atrisinās,” pieredzē dalās Ginta.
Tā mēs nonākam pie secinājuma, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu sliktāk, un, ja reiz esam tikuši tik tālu, tad jādara tālāk
Strādāt gribētāju trūkst
Saimnieki atzīst, ka grūti atrast atbildīgus darbiniekus. Trīs, kuri strādā saimniecībā, savu darbu prot, taču atrast papildu darbarokas grūti. “Cilvēki negrib strādāt. Viņus nekas neinteresē, kaut pieej klāt, izstāsti un parādi. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc klausu dēlam, kurš saka, ka visu vajag maksimāli modernizēt un robotizēt, svarīgi visu paveikt saviem spēkiem un izbeigt to "akmens laikmetu". Ja agrāk domāju, ka ļoti grūti atrast slaucējas, tagad esmu sapratusi, ka arī vīriešus darbam saimniecībā nevar atrast. Spilgts piemērs - pirms pāris nedēļām uzticējām cilvēkam pavisam jaunu traktoru, bet viņš pamatīgi to salauza. Tādam galva nesāp. Paņem savu koferīti un dodas pie nākamā saimnieka. Bet kurš segs zaudējumus? Tas viss jāsedz mums no savas kabatas,” nopūšas Ginta.
Nesūdzas, bet plāno nākotni
“Jaunakmeņu” saimnieki ir vieni no retajiem, kas nežēlojas par nepietiekamām subsīdijām vai zemām piena cenām, bet kaļ lielus nākotnes plānus, par kuriem vēl atklāti nevēlas runāt. Kristaps bilst: “Nesaki - hop! - , pirms neesi pārlēcis. Ja viss ies, kā plānots, tad šogad būs jaunumi, par kuriem rudenī pastāstīsim, taču pagaidām nē.” Ginta turpina dēla iesākto, sakot, ka, par spīti visām krīzēm, likstām un laikapstākļiem, saimniekojot laukos, vienmēr jāsaglabā optimisms, jo dažbrīd, kad uznāk pārdomu brīdis, abi ar dēlu apsēžas pie galda un pārspriež visu labo, kas noticis. “Tā mēs nonākam pie secinājuma, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu sliktāk, un, ja reiz esam tikuši tik tālu, tad jādara tālāk. Saimniekošana jau nesastāv tikai no skaistiem mirkļiem, ir smagi jāstrādā, dažkārt tas ļoti atsaucas uz veselību, ko par naudu nenopirksi. Taču, skaties, kur gribi, katram darbam sava garoziņa, taču tāpēc jau neiesi padoties!”
Mārtiņš, papildinot mammas domu, turpina: “Mērķi visu laiku liek sasparoties, iet uz priekšu. Lauksaimniecībā punktu nekad nevar pielikt. Visu laiku jāvirzās tālāk, jāattīstās. Esam paveikuši daudz, bet ne tuvu tam, kas iedomāts.”