Viņas 30 siera šķirņu dēļ, Jeļenu Juhno no Priekuļu novada, Mārsnēnu pagasta „Ieviņām” pazīst daudzi. Tomēr, situācijai piena tirgū mainoties, zemnieki spiesti domāt par blakus iespējām, kā pelnīt, kā iztikt un kā nezaudēt prieku par dzīvi laukos.
Jeļena ir bioloģe, un viņas vīrs lauku darbus zina no bērnības, ar lauksaimniecības tehniku ir labi pazīstams. Dzīve metusi dažādus līkločus, savs laiks aizvadīts arī galvaspilsētā. „Mēs visi esam rīdzinieki, bet deviņdesmitajos gados parādījās pirmais bezdarba vilnis. Tas bija kā signāls, ka bezdarba varbūtība iespējama arī tālākā nākotnē. Tēvs nolēma, ka dzīve laukos, savā saimniecībā, būtu labāka. Tāpēc viņš iegādājās „Ieviņas””, pastāsta Jeļena.
Svarīgi nelikt visas oliņas vienā grozā, tad jau var izķepuroties.
Sākotnēji saimniecībā nodarbojās ar lopkopību un graudkopību. Audzēja gurķus un kūpināja gaļu, bet cūkkopība bija pirmā, no kuras nācās atteikties, kaut bijis viss-sākot ar barību lopiem, beidzot ar kautuvi un žāvētavu, bet, stājoties spēkā ES prasībām, no cūkkopības nācies atteikties. Pašlaik saimniecībā ir 35 piena govis un simts aitas. Piena krīze palīdzēja attīstīt siera ražošanu, un ar savām 30 siera šķirnēm „Ieviņu” saimniece izpelnījās Vidzemes veiksmes stāsta apbalvojumu, bet nu arī piensaimniecības problēmas spiež domāt par pārorientēšanos. „Svarīgi nelikt visas oliņas vienā grozā, tad jau var izķepuroties,” pamāca saimniece. Tāpēc nu jau uzsākts jauns projekts - cukini un ķirbju audzēšana.
Ņemot vērā, ka piensaimniecība ir nopietni apdraudēta, jādomā, ko vēl ar pieejamiem resursiem var iesākt, un, kā smejies, lopkopības rezultātā noderīgi izrādās arī mēsli. „Sākām ar vīru skatīties, ka mūsu saimniecībā labi aug gurķi, kabači, cukini un ķirbji. Atradām sadarbības partneri, kas nesen atvēra rūpnīcu „Rūdolfs” Ādažos. Tā ir bioloģiskās bērnu pārtikas ražotne, un, tā, kā esam bioloģiska zemnieku saimniecība, atbilstam visiem tās nosacījumiem, noslēdzām sadarbības līgumu ar rūpnīcu.”
Viss sākas no sēkliņas, taču, atšķirībā no citiem laukaugiem, cukini un ķirbjus nav jāsēj ļoti agri. Gan vieni, gan otri ir siltummīļi, un ar pārāk agru stādīšanu nedrīkst pārsteigties. „Mums ir neapkurināma polikarbonāta siltumnīca, un 2000 sēklas sasējām tikai aprīļa beigās. Parasti cukini un kabačus jau maija vidū izstāda uz lauka, bet, tā kā šogad laiks bija auksts un sauss, dabūjām gaidīt gandrīz līdz Jāņiem,”atklāj saimniece. Stādi saņēmušies vien pirms neilga laika un tagad sāk ražot.
Slēdzot līgumu, bija atrunāts, ka kuru katru cukini un kabaču šķirni neaudzēs.
Jeļena priecājas, ka Latvijā veidojas pārstrādes uzņēmumi un zemniekiem ir iespēja realizēt izaudzētos dārzeņus, taču neiztikt bez kreņķiem: „Slēdzot līgumu, neviens nezina, kāds būs laiks, kāda vasara un kāda raža. Vienmēr jau gaidām to labāko. Sausums un aukstums nav labs ne cukini, ne ķirbjiem, tie mums knapi izdzīvoja. Kad dārzeņi beidzot sāk ražot, izrādās, ka iepirkuma cena, par kuru iepriekš vienojāmies, tomēr esot par augstu, tagad grib lētāk, nekā solīja pavasarī. Sākotnēji runājām par 30 centiem kilogramā, tagad jau par 20 centiem. Turklāt šajā cenā jau ir iekļautas mūsu degvielas izmaksas.”
Slēdzot līgumu, bija atrunāts, ka kuru katru cukini un kabaču šķirni neaudzēs. „Jāaudzē tikai tās, kas der bērnu pārtikai, tās, kas ir ļoti šķīstošas. Tam nosacījumam atbilst tikai trīs šķirnes. Par nelaimi, tieši vajadzīgās ķirbju šķirnes nav izturīgas pret salnām, tām raža ir teicama tikai labā, siltā vasarā. Ja uznāks salnas, tad tā būs, kā būs. Tomēr prieks par to pašu, ka uzpircējs neatkāpjas no līguma, vien samazina cenu,” saka Jeļena. Dienā saimniecība novāc ap 100 kilogramiem cukini, un pašlaik novākto ražu uzglabā pagrabā, jo ražotne mazāk par tonnu pretī neņem.
Cukini audzēšana prasa darbu. Ja šķiet, ka cukini ir lielas lapas un tās noēno nezāles, tā tomēr nav. Saimniece atklāj: ”Divas reizes šovasar bija jāravē. Tas tāpēc, ka zemē iestrādāti kūtsmēsli, toties starprindas gan izpļaujam ar trimmeri.” Kopējā cukini lauka platība ir 1,5 ha. Tagad cukini jāvāc reizi divās dienās.
„Mēs ģimenē paši arī esam cukini cienītāji, ēdam ceptus kabačus, taisām cukini sautējumos, marinējam un liekam burciņās ziemai. Pirmos cukini un kabačus gaidām kā debesmannu, nedēļu divas ēdam teju vai katru dienu, pēc tam reizi trijās dienās, un pēc tam nemaz nerādi. Pienāk ziema, un atkal pieķer sevi pie domas, ka gribas cukini,” smejas Jeļena.
Kurzemes pusē zemnieki noraizējušies, ka, paļaujoties tikai uz dabu un tīru bioloģisko lauksaimniecību, nākas iedzīvoties gan kaitēkļos, gan augu slimībās, tāpēc nepieciešamas kaut kādas pretdarbības. Jeļena saka, ka tam ir integrētā lauksaimniecība, kur saimniecībās augu aizsardzības līdzekļus drīkst patērēt ierobežotā daudzumā: „ Bet tā ir katra cilvēka izvēlē, kā viņš saimnieko. Es uzskatu, ka pircējam ir jāzina, vai tur ir pielietota ķīmija, cik daudz un kas tieši. Cilvēkus biedē tieši vārds “ķīmija”, taču ir vesela virkne kaitēkļu pretlīdzekļu, kas ir aizsardzības līdzekļi, bet nesatur ķīmiskas vielas, piemēram, dažādi novilkumi no nātrēm, pienenēm, nezālēm, ķiplokiem. Nepieciešams paskaidrot cilvēkam, kas ir kas, taču tagad dažs pircējs ir vairāk izglītots kā pats pārdevējs vai ražotājs. Es pati mācos no pircējiem. Var just, ka pieaug pieprasījums bioloģiskai pārtikai. It īpaši rīdziniekiem bērni ir ārkārtīgi jūtīgi. Mammas uzreiz var pateikt, vai produkts ir tīrs, vai tur ir klāt ķīmija. Esam guvuši atsauksmes, ka no mūsu produktiem bērniem nav problēmu. Tāpēc ir jēga un nākotne bioloģiskai lauksaimniecībai.” Saimniece atzīst, ka pircēji kļūst aizvien izglītotāki: „Daudzi pazīst agrāk maz populārus augļus, garšaugus un izmanto tos pārtikā. Agrāk uz spinātiem, sparģeļiem un rukolu pat neskatījās, jo tie tikai nesen sāka izplatīties Latvijā, un tas pats ir ar cukini. Jāpierod.”
Saimniecībā audzē arī kartupeļus. Tie pārsvarā ir cietes kartupeļi, un par tiem noslēgts līgums ar SIA „Aloja Starkelsen”. No visas platības – četriem hektāriem - 0.5 ha kartupeļu paredzēti arī bērnu pārtikai.