Kā zināms bioloģiskās lauksaimniecības sertifikāciju Latvijā veic divas institūcijas: Sertifikācijas institūcija „Vides kvalitāte” Salaspilī un VSIA “Sertifikācijas un testēšanas centrs” Priekuļos. Šoreiz runājām ar valsts SIA “Sertifikācijas un testēšanas centra” bioloģiskās lauksaimniecības sektora galveno eksperti ražošanas jautājumos Viju Rāku, kura darbojas Priekuļos un atbild par lauku saimniecībām, kas reģistrētas Priekuļu kontroles institūcijā.
Pašlaik pieejami pagājušā gada reģistrēto bioloģisko operatoru uzskaites dati, kuros var redzēt, ka Salaspils institūcijā reģistrēti 2 813 lauksaimniecības produktu ražotāji, savukārt Priekuļos 1 597 operatori. Šis skaitlis nebūt neliecina, ka viena instutūcija strādātu čaklāk par otru. Reģistrēto saimniecību skaitliskais pārsvars Salaspilī skaidrojams ar to, ka tā bioloģiskās lauksaimniecības kontroles uzraudzību sāka 2000. gadā, bet Priekuļi 2004. gadā. Tātad Salaspils institūcijai ir senāka vēsture, līdz ar ko vairāk klientu, turklāt tas ir zemnieka lēmums, kurā institūcijā reģistrēties.
Nemaz ne tik sen, cilvēki ar lielu entuziasmu vēlējās sertificēt savas saimniecības, taču pēdējā laikā šis entuziasms šķiet sarucis. V. Rāka stāsta, ka vairāk novērojams to saimniecību pieaugums, kas specializējas augļkopībā: “Upenes, smiltsērkšķi un cidonijas, tās šinī brīdī ir kultūras, kuru stādījumi palielinās. Tāpat tiek ierīkoti jauni ābeļdārzi un turpat uz pēdām min lielogu melleņu platības. Tomēr kopumā - jā - bioloģisko saimniecību pieaugums ir neliels. Tas skaidrojams ar to, ka jaunie uzņēmumi nevar pieteikties atbalsta maksājumiem, tātad aprēķinu laulības faktiski ir beigušās. Arī klientu kontingents mainās, ir saimniecības, kuras kaut kādu apsvērumu dēļ nolemj pārtraukt sertificēšanos, turpretī raugoties uz sertificēto saimniecību platībām, redzam, ka atsevišķas pēdējo gadu laikā kļuvušas lielākas.”
Joprojām visvairāk saimniecību ir līdz 20 ha lielas - 856 jeb 53% no visām sertificētajām saimniecībām. Nedaudz palielinājies saimniecību skaits, kuru platība ir no 20 -100 ha, kā arī no 100 - 150 ha, attiecīgi 41% un 3%.
Kā zināms, uzsākot pāreju uz bioloģisko laiksaimniecību, visiem uzņēmumiem ir jāiziet pārejas periods. Tie, kuri iet šo sertifikācijas ceļu, par procesu izsakās dažādi - vieni saka, nekā neizpildāma tur nav, kamēr citi purina galvu un nolād birokrātiju. Runājot ar klientiem V. Rāka nonākusi pie secinājuma, ka: “daļai cilvēku vislielākās grūtības sagādā dokumentu kārtošana un tie visbiežāk ir tādi saimnieki, kuri ar dokumentiem “nedraudzējas”, līdz ar to, katrs mazākais papīrs rada apgrūtinājumu. Varam teikt, ka tas ir attieksmes jautājums. Ir kategorija cilvēku, kuri jebkuru dokumentu kārtošanu uzskata par absurdu.”
Ir tādi saimnieki, kuri ar dokumentiem “nedraudzējas”
Lai gan bioloģiskās lauksaimniecības būtība ir veselīga augsne, veselīgi augi, kas dod barību veselīgiem dzīvniekiem, veselīgiem cilvēkiem un rada veselīgu planētu, šur tur, kaktā dzird pa klusam vaidam, ka bioloģiski saimniekot esot ļoti dārgi. Bioloģiskās sertificēšanas uzņēmuma pārstāve saka: “Kā nu kuram. Tiem, kuri raduši strādāt ekstensīvi, nekas nemainās. Bioloģiskā saimniekošana prasa zināšanas. Jāsaimnieko gudri un jāsaprot, ka problēmu gadījumā te nedarbojas ķīmiskā “ātrā palīdzība”. Bioloģiski saimniekojot, jārēķinās ar aptuveni 20% mazākām ražām, kas dažam varētu šķist liels solis atpakaļ, taču nozīmīgs pluss ir bioloģisko produktu un izjvielu augstās iepirkuma cenas. Otrs risinājums ir aramo platību paplašināšana, taču, lai saglabātu dabas daudzveidību, tas nedrīkst būt uz ilggadīgo zālāju, jeb dabīgo pļavu rēķina, tā noteikts likumā.”
Pozitīvi vērtējams arī tas, ka bioloģiskā lauskaimniecība soli solī iet līdzi zinātnei un mūsdienīgām tehnoloģijām. Protams, organismi ar GMO vai produkti, kas ražoti ar GMO jau pamatnosacījumos noteikti kā aizliegti: “Bioloģiskajā lauksaimniecībā dabīgas vides saglabāšana ir viens no būtiskākajiem pamatnosacījumiem, bet tas nenozīmē, ka ražošanā nevar izmantot modernas tehnoloģijas. Ir ārkārtīgi daudz saimniecības, kuras izmanto modernāko traktortehniku, kāda mūsdienās pieejama, jo augoši ražības rādītāji ļoti atkarīgi no tehnoloģiski pareizām zemes apstrādes metodēm.”
Bet, kāpēc gan būtu tā jāpiepūlas saimniekot bioloģiski, ja reiz izrādās, ka pārejot uz bioloģiskām saimniekošanas metodēm ražība krītas, zināšanas nemitīgi jāpapildina, un tad vēl tie papīri. Lūk!- augu aizsardzības līdzekļu (AAL) speciālisti nepagurdami stāsta, ka pesticīdu atliekvielas konvencionālajos produktos lielākajā daļā gadījumu nepārsniedz drošās robežas. Var padomāt, ka nav nekādas atšķirības vai uzturā lietojam bioloģisko pārtiku, vai, piemēram, miltus no graudiem, kas audzēti konvencionālām metodēm. V. Rāka uzskata, ka lietas jāuzlūko kopsakarībās: “Katrs AAL izplatītājs vai ražotājs, reklamējot savu produktu stāstīs, cik maz pēdu augos atstāj viņa produkts, taču lietojot pārtikā produktu, kas apstrādāts ar ķimikālijām mēs neuzņemam tikai viena pesticīda atliekvielas, tur ir vesela buķete - regulatori, līdzekļi, kas ierobežo slimību izplatību, ķīmija kāda kaitēkļa ierobežošanai, glifosāti, ko lieto īsi pirms graudu kulšanas un vēl, un vēl. Tātad to visu sasummējot iznāk pamatīgs kokteilis. Par to, ka šāds kokteilis eksistē un nav izdomāts bubulis, lai lobētu bioloģsiko lauksaimniecību, labi pastāstīs biškopji, kuri nemitīgi zaudē bites.“
Kur medus podiņš, tur darvas pilieniņš. Par brīnumu jāsaka, ka līdz šim satikti tikai paši godīgākie bioloģiskie saimnieki. Bet tie viņu kaimiņi! Tie blēži, kas dzīvo viņpus kalniņa un sauc sevi par bioloģiskiem...ne kauna, ne goda. Šmaucās un mānās vienā laidā!
Diemžēl jāsecina, ka likt sprunguļus otra spieķos ir gruntīga latvieša dabā. Arī Priekuļu “Sertificēšanas un testēšanas centrs” saņem vēstules, un telefona zvanus, kuros manīgais kaimiņš ziņo par otra kaimiņa pārkāpumiem.
“Mums, kā kontrolējošai iestādei, protams, ir jāreaģē un jo ātrāk, jo labāk. Taču beiži secinām, ka ar mūsu starpniecību tiek kārtotas cilvēku savstarpējās attiecības un nekādu pārkāpumu nosūdzētajā saimniecībā nav. Ja nu tomēr ir, tad visbiežāk tie ir radušies kāda pārpratuma vai nezināšanas dēļ. Pārkāpumi tiek sankcionēti pēc stingri noteiktiem ministru kabineta noteikumiem. Vienīgi ļoti lielos, pat bezkaunīgos pārkāpumos, saimniekam ar pirmo reizi tiek anulēts sertifikāts, taču parasti par sīkiem pārkāpumiem tiek izteikts brīdinājums un noteiktas korektīvās darbības,” saka V.Rāka.
Braukājot pa saimniecībām, nākas uzklausīt zemniekus, kuri saka, ka bioloģisks produkts - tas jau tik tāds mārketinga triks vien ir. Veids, kā savu produktu tirgot par nepamatoti augstu cenu. V. Rāka tādam apgalvojumam nepiekrīt: “Jā, bioloģiskie produkti var būt dārgāki, taču tas ir objektīvi, tālab, ka produktivitāte bioloģiskā ražošanā ir zemāka. Protams, katrs procesā iesaistītais dalībnieks uz to spekulē, kaut gan tie bioloģiskie ražotāji, kuri savus produktus realizē tiešās pirkšanas pārdošanas vietās vairākkārt uzsver, ka par savu preci nevar prasīt dārgāku cenu, jo cilvēku pirktspēja pati noregulē tirgu.”
Bioloģiskie produkti var būt dārgāki, taču tas ir objektīvi, tālab, ka produktivitāte bioloģiskā ražošanā ir zemāka
Kad sakām bioloģiska pārtika, domājam - audzēta bez ķīmijas, dabīgām metodēm, ražota videi draudzīgā saimniecībā, ir garšīga un kvalitatīva, bet zīmolu tik daudz, marķējumu arī, visā daudzveidība var apjukt. Lai būtu pavisam drošs, ka produkts ir bioloģisks uz iepakojuma jāmeklē Eiropas Savienības bioloģiskās lauksaimniecības marķējums - zaļā ekolapiņa. Ar ko jābūt marķētiem visiem bioloģiskajiem produktiem, gan vietējiem, gan ārvalstu.
Ja reiz kaimiņš pa labi un kaimiņš pa kreisi saimnieko bioloģiski, kurš gan nevēlas zināt, vai tik nedzīvo Latvijas zaļākajā novadā? Latviešiem taču tīk padižoties un jāsaka, ka Madonas novadam šāds iemesls ir. V. Rāka atsaucās uz Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas informāciju, kas liecina, ka visvairāk bioloģisko saimniecību ir Madonas pusē, tam seko Jaunpiebalgas, Gulbenes, Alūksnes, Kuldīgas un citi novadi.
Visbeidzot, patērējot bioloģiskus produktus, mēs ēdam tīru pārtiku, kura ir dabīgi audzēta un kurā nav draņķvieliņu. Mēs veicinām tīras vides saglabāšanos arī nākamām paaudzēm. Rūpējamies par vidi un augsni, kas ir mūsu lielākais resurss, atbalstam dzīvnieku labturību, ļaujot tiem būt laimīgiem, kā arī ēdam garšīgu pārtiku. Tātad ir vērts padomāt, cik daudz pozitīvā ir bio - loģiskajā saimniekošanā.
Comments