“Ķeveiti” ir neliela ģimenes saimniecība Vidzemes sirdī, Raunas novadā ar pašu izaudzētu un izlolotu bioloģiskās lauksaimniecības produkciju. Te dzīvo saimnieki Atis un Marika Riekstiņi, un sākumā ar zināmu atturību, svešiniekus nopēta abu meitiņas Herta un Zete.
“"Ķeveitos" saimniekojam no 2009. gada,” stāsta Atis, rādot ar roku visapkārt, kur vien acis raugās. Nopirkuši padomju laiku aizmirstībā pamestu lauku sētu jaunie saimnieki to atbrīvojuši no kultūrslāņa, krūmiem un pagātnes rēgiem, dodot nolaistajai saimniecībai otru elpu. Tagad grūti iztēles acīm uzburt ko tik aizaugušu, jo šodien te izveidota bioloģiskās lauksaimniecības un ģimenes uzņēmums, kas savos pakalnos atdzīvina seno Latvijas ainavu ar aitu ganāmpulkiem un gaiļa dziesmām rīta agrumā, saražo veselīgu pārtiku, saudzējot vidi, nevis to iznīcinot, un saglabā tās bioloģisko daudzveidību.
“Mūsu bioloģiskajā saimniecībā dzīvnieki dzīvo, nevis tikai ražo pārtiku un pēc iespējas ātrāk pieņemas svarā. Tiem ir brīvība kūtī, ganības vasarā, pastaigas ziemā. Viņus baro ar bioloģisku barību – zāli, sienu, graudiem un dārzeņiem no pašu dārza vai iepirktu no cita bioloģiska zemnieka (un to visu stingri kontrolē ierēdņi). Mūsu dārzeņi un augļi aug mūsu augu un dzīvnieku baroti un atbalstīti,” saka Marika.
Mūsu bioloģiskajā saimniecībā dzīvnieki dzīvo, nevis tikai ražo pārtiku un pēc iespējas ātrāk pieņemas svarā
“Audzējam, lolojam un iepazīstam četras aitu šķirnes - Sufolkas, Romanovas, Dorper un Merino - visas ar atšķirīgām un nepārspējamām garšas kvalitātēm, bet katra ar savu īpašo un vienreizējo raksturu un izskatu. Putni mūsmājās ienāca ar mūsu meitu ilgām pēc savas vistiņas. Tagad paši inkubējam un jau no pirmās dienas audzinām dažādu šķirņu vistas un Indijas skrējējpīles, lai zinātu, kas "putniņam vēderā" un kas oliņā. Un nekas nav tik sentimentāli gardi, kā koši dzeltenā tikko ceptā ola no pašu vistas brokastīs. Ūdens, zivis un sapnis par saviem dīķiem - pateicoties tiem, arī atradām Ķeveitus. Mūsu pirmajā piemājas dīķī izaugusi pirmā karpu paaudze, līnīši, zeltainās orfas, un nu varam sākt baudīt ne tikai agras rīta peldes, pirts priekus, slidošanu un miglas dzimšanu, bet arī makšķerēšanu un našķēšanos. Mūsu laukos audzējam ne tikai katrai lauku sētai raksturīgos dārzeņus: kartupeļus, burkānus un zaļos zirnīšus, bet arī sparģeļus, kukurūzas vālītes, godži ogas, korintes, smiltsērkšķus un vēl daudz ko citu. Audzējam un eksperimentējam, garšojam un radam savus produktus,” tā savu saimniekošanu raksturo Marika. Jāteic, ka viesojoties Ķeveitos pārņem tāds miers, ka šķiet laiks apstājies.
Cilvēki reizēm tikai vārdos rūpējas par savā uzturā lietoto produktu veselīgumu
Tomēr visapkārt esošais skaistums Riekstiņu pārim prasījis ne mazums sviedru, pūļu un dažbrīd arī kreņķu, jo Latvijā, kā ierasts, ar vienu roku kaut ko dod, ar otru ņem. Atim un Marikai izveidojies savs priekšstats kā par bioloģisko lauksaimniecību, tā par mūsu valsts apmātību ar birokrātiju un sabiedrības aklo sekošanu modes lietām, kura īstenībā bioloģisko produktu spēj atšķirt vienīgi pēc cenas - ja dārgs, tad jau noteikti labs un veselīgs.
“Abi ar Mariku pārrunājām, kas mūsu dzīvesveidā vai saimniekošanā ir mainījies, kopš brīža kad izgājām sertifikāciju? Ziniet - nekas. No saimniekošanas viedokļa, pilnīgi nekas. Mēs visu darām tāpat kā līdz šim. Klāt ir nākusi tā sadaļa, ko sauc par atskaitēm. Vairāk papīru,” saka Atis, piebilstot, ka to nebūtu, ja viņi nevēlētos pretendēt ES atbalstam un piedāvāt savu produkciju kā bioloģiski audzētu. “Pašlaik noteikti, problēmu ir vairāk kā labuma un to pateiks ne viens vien bioloģiskais lauksaimnieks. Gaļas tirgū mēs (bioloģiskie) neko nevinnējam, un mana iepriekšējā darba pieredze mārketinga jomā lielākajā piena pārstrādes uzņēmumā uzskatāmi pierādīja, ka cilvēki reizēm tikai vārdos rūpējas par savā uzturā lietoto produktu veselīgumu. Katra otrā jaunā māmiņa uzsver kvalitāti, un ar šo mistisko jēdzienu ceļas un dodas gulēt, bet patiesībā uzņēmuma veiktie aklie testi, pierādīja, ka no tauku procentiem un kvalitātes rādītājiem lielākā daļa neko nesaprot un neorientējās, bet noteicošais faktors produkta izvēlē ir skaists iepakojums. Statistika parādīja, ka topā tomēr ir visi treknie produkti. Tas ir uzskatām piemērs tam, ko rakstnieks Anšlavs Eglītis sauca par “fasona dreijāšanu”. Tagad cilvēki “dreijā fasonu” ar bioloģisko produktu, kaut patiesībā nemāk sajust un saskatīt atšķirību. Kamēr sabiedrībā pastāvēs šī tuvredzība un neiedziļināšanās, pieeja “nopirkt pa lēto”, tikmēr situācija bioloģiskajā produktu ražošanā nemainīsies. Esmu pārliecināts, ka mūsu bērni savādāk raudzīsies uz lietām.”
Bilstu, ka izpratne ir viena lieta, pavisam kas cits cena. Atis saka: “Jā. Bioloģiskā produkcija ir dārgāka, bet aizbrauciet nedēļas nogalē uz Rīgu un paskatieties. Nevarētu teikt, ka cilvēki nevēlas naudiņu apgrozīt. Viss ir galvā.”
Fiziskām kaitēm bioloģiskais plāksteris nelīdzēs
Rodas jautājums, cik patiess ir apgalvojums, ka, ēdot bioloģisko pārtiku, cilvēka imunitāte paliek tik dzelžaina, ka pat iesnas “nepieķeras”? Atis atkal smejas: “Kādas muļķības! Es taču ar katru gadu palieku vecāks. Ja tu dzīvo un saimnieko laukos, tu strādā. Strādā un arī pārstrādājies, tāpēc nereti pamosties un kaut kur kaut kas iesāpas, jūties stīvāks. Fiziskām kaitēm bioloģiskais plāksteris nelīdzēs, bet ilgtermiņā veselība noteikti uzlabojas, kaut arī ne ar kādiem faktiem to nav iespējams pierādīt. Arī mūsu bērni nedzīvo uz vientuļas salas. Herta un Zete iet bērnudārzā, atnes mājās vēdera gripu, apaukstējas - mēs slimojam tieši tāpat kā tie, kuri nelieto bioloģisko pārtiku. Vienīgais, ko ir iespējams pierādīt, ir tas, ka, dzīvojot "bioloģiski", saudzējam vidi un to, kas mums apkārt, domāju, ka tas varbūt ir pat būtiskāk par pašu veselību."
Laukos birokrātija visus bieži vien skar daudz vairāk, kā pilsētā
Gadu gaitā no saimniekiem, uzņēmējiem un mājražotājiem nācies dzirdēt viedokļus par birokrātiskajām nejēdzībām. Lauksaimnieki saka, ka burta kalpi, korumpanti un ierēdniecība iesakņojusies tik dziļi, ka tā pati vairs nesaprot, kur viens tās gals sākas un otrs beidzas. Ierēdņi kalpo atskaišu dieviem, kamēr atbildība tiek prasīta tikai no ražotāja. Riekstiņu pāris redz būtiskus uzlabojumus valsts pārvaldē, tikai mainoties paaudzēm un pašiem cilvēkiem.
“Laukos birokrātija visus bieži vien skar daudz vairāk, kā pilsētā. Jo pilsētā tu strādā kaut kādā birojā, aizej uz darbu, atgriezies dzīvoklī, vakarā pastaigā pa parku vai lielveikalu, apmeklē sporta zāli un tev galva ne par ko nesāp. Turpretī laukos, tikko vēlies kaut ko darīt, nemitīgi brauc kāda kontrolējošā iestāde. Kamēr dzīvojām pilsētā, neviens pie mums nebrauca,” saka Marika, bet Atis piebilst, “tik nesajaucat mūsu saimniekošanas attieksmi kopā ar dienestiem, ar valdību. Mūsu bioloģiskajam dzīvesveidam ģimenē, mājā un sētā ar birokrātiju nav nekāda sakara. Te ir mūsu ideālā pasaule un viss ir kārtībā, kā jau iepriekš teicu, mūsu darbībās nekas nav mainījies. Mēs gribam darīt un vēlamies iet oficiālo bioloģisko ceļu, bet droši vien, lai mēs to varētu darīt viegli, pašsaprotami, bez šķēršļiem un klapatām, jāaug ir ne tikai sabiedrības izpratnei, bet arī valdībai ar visām iesaistītajām institūcijām.”
Mūsu bioloģiskajam dzīvesveidam ģimenē, mājā un sētā ar birokrātiju nav nekāda sakara
Atpakaļceļā no Ķeveitiem pārdomājot runāto, prātā nosēžas viens secinājums - ja katrā lauku sētā saimniekotu tik atbildīgi, kārtīgi un strādīgi saimnieki, kāds ir Riekstiņu pāris, mēs nerunātu par nacionālo eroziju dažādos tās aspektos, bet zeltu, plauktu un izlaistu dziļākas saknes savā zemē.