Amatas novada Ģikšu “Jaundzērvēs” Marita Krūskopa 0.6 ha platībā audzē lielogu mellenes. Mellenes pašlaik gatavojas. Zari un pazarītes pilnas ogu, vajadzīgi vien lasītāji. Lai iegūtu tādu ražu, nemitīgi jāizglītojas. Izglītošanās lielākoties notiek, pašam darot, taču Marita smej, ka viņas melleņu krūmi tik pārbagāti tāpēc, ka viņa, lauka galā pakāpusies uz akmens, savam dārzam dzied! Jā, nepārklausījāties! Arī manā ciemošanās laikā Marita pakāpās uz akmens un demonstratīvi nodziedāja dārzam skaistu dziesmu. Redzot ogas, būs vien jātic, ka tam ir rezultāts!
Taču ar dziedāšanu vien izcilām ražām nepietiek, jāiegulda laiks, līdzekļi un kārtīgs darbs. Viss aizsācies pirms 12 gadiem, kad Marita ar vīru dzīvojusi ASV. Braukuši pa vīna darītavām, kāds saimnieks pasniedzis melleņu vīnu. “Viņš tik interesanti stāstīja par vīna darīšanu, ka nolēmām - brauksim mājās, stādīsim mellenes, taisīsim vīnu. Atgriezušies Latvijā, pabeidzām kursus par melleņu un ārstniecības augu audzēšanu. Bijām vieni no pirmajiem, kas tolaik izveidoja mazu komercdārzu. Tajā tālajā 2006. gadā lielogu mellenes pie mums vēl nepazina. Cilvēki bija aizspriedumaini, bailīgi, pat teica, ka tās jau kaut kādas Černobiļas mellenes. Draugi un radi mēģināja atrunāt - jūs esat traki! Kurš jums tās ogas pirks? Bet mēs ņēmām kredītu, pieskaitījām ASV nopelnītos līdzekļus, nopirkām “Jaundzērves” un sākām,” par saviem pirmajiem soļiem krūmmelleņu audzēšanā stāsta saimniece.
Uzkalniņš, kurā stāvam, raugoties uz melleņu stādījumiem, kādreiz līdz pusei bijis krūmāju un brikšņu biezoknis, bet dīķis, kas melleņu audzēšanā ļoti nepieciešams, izrakts no jauna. “Pirmie melleņu stādi ņemti no Trikātas “Abullāčiem”, kas jau gadiem ir mūsu partneri. Toreiz pirmos stādus ieveda no Amerikas, tagad stādus var iepirkt Polijā un Spānijā. Mums nav bioloģiskā saimniecība. No pārējiem melleņaudzētājiem atšķiramies ar to, ka ļaujam dārzam attīstīties savā ritmā, krūmus mākslīgi nestimulējot un nepārbarojot. Jo tad, kad mēs darbojāmies pēc teorētiski pareizajām metodēm, melleņkrūmi cieta salnās. Uzrakstījām projektu, dabūjām finansējumu, ierīkojām laistīšanas sistēmu, ieskaitot tā dēvēto pretsala laistīšanu: kad mellenes ir ziedos, bet naktīs vēl ir salnas, dārzs tiek laistīts, melleņu ziediņi pārklājas ar trauslu ledu, tā ziedi tiek pasargāti. Novērojām, ka, ļaujot mellenēm augt atbilstoši savam ritumam, krūmi ir spēcīgāki un ziedi nenosalst. Jā, tādējādi mēs ražu iegūstam nedēļu vēlāk, taču tā ir daudz lielāka. Neauklējoties ar krūmiem un nestimulējot ar ķīmiju, tie norūdās un arī labāk pārziemo,” saka Marita.
Novērojām, ka, ļaujot mellenēm augt atbilstoši savam ritumam, krūmi ir spēcīgāki un ziedi nenosalst
Pašlaik uz lauka aug sešas krūmmelleņu šķirnes, kopā apmēram tūkstotis krūmu. No viena melleņu cera vidēji iegūst četrus, piecus kilogramus ogu: “Nu jau cilvēki ielāgojuši, ka šīs mellenes ir gardas un ar Černobiļu nav nekādas saistības. Piekrītu - krūmmellenes ir kaprīzas, taču tās mūsu klimatiskajos apstākļos var audzēt. To jau uzskatāmi parāda arī tas, ka audzētāju pulciņš katru gadu palielinās, komercdārzu platības paplašinās.”
Ja kāds vēlas spert pirmos soļus krūmmelleņu audzēšanā, Marita iesaka vispirms veikt zemes paraugu analīzes, tad būs vairāk skaidrs, kas augsnei vajadzīgs: “Ko cilvēki bieži jauc, domājot par mēslošanu? Viņi izmanto kūtsmēslus, bet to nekādā gadījumā nevajag darīt. Mellenēm kūtsmēsli ir toksiski. Labi līdz piemērs ar cilvēku un holesterīnu, kas, kā zinām, aizkaļķo asinsvadus. Arī krūmmellenēm ir savas galvenās “artērijas”, kūtsmēslos esošais mangāns tās nosprosto, pārnestā nozīmē, izveido trombus, mellenes nesaņem barības vielas, nīkst vai pat aiziet bojā. Ja nu tomēr ir vēlēšanās mellenes piebarot, var izmantot visiem zināmo “Vito – 4” un kalciju. Melleņu krūmi vislabāk barojas caur lapām.”
Mellenēm kūtsmēsli ir toksiski
Stādot dārzu, katram krūmam jāveido kūdras apdobe: “Lai mazo krūmiņu nenomāktu gara zāle un nezāles, tas vismaz četras reizes jāravē. Ar ravētājiem laukos tā ir, kā ir, tāpēc jāstāda tā, lai galējā gadījumā pats ar visu tiktu galā, uz citiem paļauties nevar. Ja mellenes brangi piebaro, kā tādus sivēnus, jau devītajā augšanas gadā var gaidīt lielas ražas, bet tā kā mums viss aug, neko nestimulējot, brangās ražas sākās vēlāk. Tagad krūmiem ir 15 gadi, tie ražo bagātīgi. Pēc grāmatām melleņkrūmi var ražot 75 gadus, bet Latvijā neviens neko vēl nevar pateikt. Jāpaiet laikam.”
Sezonas laikā krūmmellenes lasa četras vai piecas reizes, turklāt Marita apstiprina, ka cilvēkiem ārkārtīgi patīk iespēja pašiem salasīt ogas, kuras iegādājas. Teju katru dienu iezvanās telefons un kāds jautā, vai drīkst ierasties, lai lasītu un nopirktu ogas, vai tās jau gatavas un, ja nav, kad būs? “Daži zvana un interesējās, vai drīkst ņemt līdzi bērnus. Saprotams, ka drīkst un vajag!” - saka Marita, piebilstot, ka tirgū pašlaik ienāk poļu mellenes un cenas ziņā vietējie audzētāji tās nevar izkonkurēt. Viņasprāt, tikai palielinoties sabiedrības izpratnei par ekoloģiski tīru pārtiku un iespējām pašiem stāvēt pie krūma, radīsies vēlme atbalstīt savējos un zināt, ko liekam vēderā.
Tiesa, iespēju pircējiem pašiem lasīt ogas saimnieki uz kādu brīdi bija izslēguši no piedāvājuma, jo pirmajos gados piedzīvotais licis raudāt rūgtas asaras: “Tagad situācija mainījusies, taču pirms vairākiem gadiem, kad savā pasaules mīlestībā dārzā ielaidu pirmos lasītājus, bija sāpīgi skatīties, kā cilvēki ar nolauztiem melleņu zariem devās uz mašīnu. Viss lauks izskatījās kā cūkkūts, varēja atrast izsmēķus, papīrus, košļenes un pudeles. Tas bija tiešām sāpīgi. Tagad, pirms palaist kādu melleņu laukā, skaidri pasaku noteikumus - tur ir miskaste, tur tualete, te mellenes, dīķī drīkst nopeldēties un dzīvniekus var aplūkot šeit. Ja visiem viss skaidrs, tas palīdz.”
Comments