“Patstāvīgi pirmo projektu rakstīju 2009. gadā, pērn sadūšojos otrreiz. Īstenībā nekā grūta tur nav. Konsultējoties ar Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) speciālistiem, viss gāja raiti - soli pa solītim,” saka Nauris Reinhards no Pārgaujas novada Straupes pagasta “Eicēniem”.
“Eicēnos” katram savs darbības lauciņš: vecāki nodarbojas ar puķu un dārzeņu audzēšanu, kamēr Naura pārvaldījumā ir 50 gaļas liellopi, trīs hektāri kartupeļu, kā arī graudaugu un zālāju platību.
Atsevišķi lielsaimnieki postulē, ka mazās un vidējās saimniecības nav, ko balstīt, jo nākotne tāpat pieder lielajiem, bet Nauris saka, ka lielās saimniecības var izaugt tikai no mazām un vidējām tāpat kā jebkurš stāds, kas izaudzis, reiz bijis mazs asniņš. “Domāju, ka mazā valstī ir jābūt mazām un vidējām saimniecībām. Jo vairāk tādu mazo saimniecību, jo vairāk cilvēku reģionos. Ja pagastā saimniekos tikai divi lielsaimnieki, tad ko tur darīt pārējiem? Pateicoties maziem un vidējiem uzņēmējiem, laukos ir cilvēki, ir dzīvība, noris kultūras dzīve un viss iet pa ķēdīti - skolas, bērnudārzi, veikals, pasta nodaļa, ” pārdomās dalās straupietis.
Lielās saimniecības var izaugt tikai no mazām un vidējām
“Eicēni” ir bioloģiskā saimniecība. Nauris atzīst, ka Reinhardi izaudzēto un saražoto veiksmīgi pārdod. “Es savu produkciju varu realizēt, un, ja ir noieta tirgus, tātad ir jēga ražot. Redzam, ka pieprasījums pēc tīras un veselīgas pārtikas saglabājas. Turklāt runa nav tikai par izdevīgumu, bet arī par vietējo kopienu, par savstarpējām attiecībām, jo mēs savus bioloģiskos kartupeļus piedāvājam bērnudārziem, un prieks apzināties, ka mūsu pagasta bērni ēd veselīgu pārtiku. Mazām saimniecībām ir priekšrocības vietējā mērogā, un tas ir svarīgi. Ne mazāk svarīgi atcerēties, ka zemei, kas ir mūsu galvenais resurss un kuru mēs atstāsim nākamajām paaudzēm, jādod kaut kas pretī, nevis līdz nemaņai jānoplicina ar ķīmiju. Es viennozīmīgi atbalstu pret vidi atbildīgāku saimniekošanu,” saka Nauris.
Runa nav tikai par izdevīgumu, bet arī par vietējo kopienu
Zemnieks atgādina zināmo patiesību, ko diemžēl dažkārt uzņēmēji aizmirst - jāsaimnieko tā, lai ieņēmumi nosedz izdevumus: “Tiešmaksājumus izlietoju tehnikas iegādei un uzturēšanai. Jāpriecājas par katru eiro, kas ieripo maciņā, bet jādomā, kā iztikt bez tiešmaksājumiem, Ja pēkšņi kaut kas atgadās, tiešmaksājumi iztrūkst, man jābūt pamatbāzei, ar ko pelnīt. Situācijas ir ļoti individuālas, bet daudz ko nosaka veids, kā saimniekojam. Ja uz mērķiem virzās maziem soļiem un saviem spēkiem, dažādi šķēršļi būs vieglāk pārvarami nekā tad, ja esi paņēmis lielus kredītus, iegādājies dārgu tehniku, zemes īpašumus, uzcēlis ēku cerībā, ka gan jau ar tiešmaksājumiem nosegsi. Tiešmaksājumi beidzas, un ko tad? Jābankrotē.”
Jaunais saimnieks uzskata, ka lauksaimniecībā visspilgtāk iezīmējas ilgtermiņa domāšana, un tā sākas ar katru pašu: “Kāda mums tā politika ir, ar tādu jādzīvo.
Taču viss jau nav tikai melns vai balts. Pa šiem gadiem daudz kas attīstījies arī uz labo pusi, piemēram, elektroniskā pieteikšanās platību maksājumiem, sertificēšana. Viss kļuvis skaidrāks, saprotamāks, vienkāršāks.”
Kāda mums tā politika ir, ar tādu jādzīvo
Straupietis uzskata, ka cilvēkiem jāmaina domāšana un vecākiem jābeidz bērni biedēt ar laukiem kā ļaunāko, kas ar viņiem var notikt. Mainoties paaudzēm, mainās arī saimniekošanas pieeja, metodes un tehnika. “Agrāk sienu krāva zārdiņos, tagad tin rituļos. Reiz govis slauca ar rokām, tagad to dara automatizēti. Traktortehnika kļūst arvien modernāka, un, lai to vadītu, nepieciešamas zināšanas, prasmes un iemaņas. Kurš katrs, ienācis pagalmā, nevar sēsties nopietnam agregātam pie stūres. Mums pašiem jāmaina attieksme pret lauksaimniecību. Kad to izmainīsim, celsies nozares prestižs un cilvēki atgriezīsies laukos. Kamēr mēs sabiedrību biedējam ar smagu verga darbu, zemo atalgojumu un pagrimuma stāstiem, tikmēr lauki pārvērtīsies prērijās,” viedokli pauž Nauris Reinhards.
#lauki #lauksaimniecība #lopi #eiceni #eicēni #poliannaspiegajiens #politika #saimnieks #saimniecība #dārzs