Izkāpjot no auto Vecpiebalgas novada Inešu pagasta „Mētrās”, pirmā, kas piesaista uzmanību, ir moderna 1450 m2 liela aitu novietne. Iespaidīgo būvi ekonomiskās krīzes laikā 2009. gadā saimnieks Aigars Mētra uzcēlis pilnībā no jauna. Iegādājoties šo zemes īpašumu, kurā nav bijis nekā cita kā brikšņi un krūmi, Aigars ar sievu Viju tomēr saskatīja iespējas aitkopībai.
Novietnē gaišs, silts, sauss, smaržo pēc siena un salmiem. Te arī satiekam pašu saimnieku. “Pirms sākām nodarboties ar aitkopību, divus gadus braukājām pa ārzemēm un skatījāmies, kā aitkopji saimnieko Vācijā, Anglijā un citās zemēs. Šī novietne tapusi par Eiropas Savienības līdzekļiem. Nav noslēpums, ka Latvijā būvniecības un aprīkojuma cenas ir “uzpūstas”, tāpēc lielo ēku no nulles līdz atslēgai pasūtījām Vācijas rūpnīcā. Tolaik transportējot un rūpnīcas darbiniekiem montējot būvi, ietaupījām 10 tūkstošus latu. Pieļauju, ka arī šodien tas būtu finansiāli izdevīgāk,” saka Aigars.
Arī lielākā daļa barības sagatavošanas tehnikas iegādāta par piesaistītiem līdzekļiem “Mētrās”. Kad visi sagatavošanās darbi veikti, nopirktas pirmās desmit Latvijas tumšgalves: “Vēl tagad atceros, kā mazais aitu pulciņš aizņēma mazu stūrīti pašā novietnes galā. Audzējam galvenokārt Latvijas tumšgalvi, ko izmantojam kā mātes šķirni, bet ir arī Šarolē šķirnes teķi un viens Hempšīras šķirnes teķis, kopskaitā ar jēriem novietnē ir 1200 dzīvnieku, no kuriem 400 ir aitu mātes.”
Kad izdevumi lieli
Nereti dzirdama sūkstīšanās, ka subsīdijas un maksa par ciltsdarbu, ar ko nodarbojas arī "Mētrās", esot tik niecīga, ka par izdevīgumu jāaizmirst. Saimnieks piekrīt: “Tā arī ir. Ja noliekam blakus gaļas krustojumu un tumšgalves jēru, tad gaļas krustojuma jēru maksimāli ātri varam izaudzēt trīs mēnešos, normāli audzējot sešos mēnešos, pēc tam pārdodam. Turpretī tumšagalves jēra augšanas cikls sākas no pusgada, tad nu arī domā, ko dosi, kā barosi, un izdevumi ir lielāki par subsīdijām.”
Ņemot vērā veterinārārstu noslodzi un, neslēpsim, arī pakalpojuma dārdzību, jautāju, vai, strādājot ar aitām, bieži pašiem nākas nodarboties ar to ārstēšanu? Aigars apstiprina, ka ganāmpulkam ir piesaistīts vetārsts, taču tam netrūkstot citu pienākumu, tāpēc, ja arī izsauc veterinārārstu, tad ne jau vienas aitas dēļ. Pārējos gadījumos, vai drīzāk negadījumos, saimnieki paši veic “māsiņas” darbu.
Nedomājam par procesiem
Izpildot ciltsdarba programmu, jāgatavojas vērtēšanai un kritiskai acij, kas skatīsies, vai dabā viss atbilst rakstītajam uz papīra. Aigaram par vērtēšanas kritērijiem ir savs viedoklis, kas izceļ, viņaprāt, aplamās lietas: “Bieži vien aitas tiek izbrāķētas melno matiņu dēļ, taču šis kritērijs mums “aizķēries” no laikiem, kad aitas audzēja vilnai. Vilna bija produkts numur viens, viss pārējais, ieskaitot gaļu, bija blakusprodukti. Protams, lai pārdotu kvalitatīvu vilnu, tai nedrīkst būt nekādu piejaukumu, bet mūsdienās tas jau kļuvis par absurdu, jo vilna būtībā tiek izmesta ārā. Mēs kaut kādu daļu varam notirgot mājamatniekiem, daļu kā siltināšanas materiālu, bet tas arī viss. Ja Baltijas valstu aitkopji apvienotos, varbūt varētu atrast stabilu noieta tirgu. Varbūt, bet citādi liec to vilnu, kur gribi, taču melnie matiņi - nekādā gadījumā!”
Īpaši kritiski Aigars izsakās par Latvijas Aitu audzētāju asociāciju, kas, viņaprāt, ir zaudējusi nozīmi un dibināšanas pamatjēgu, jo pašlaik, viņaprāt, nodarbojoties ar Eiropas naudas sadali un projektiem, kuriem var piesaistīt naudu, vai ķeksīša pēc rīko “Aitu dienas”, bet nerisina nopietnas problēmas nozarē un nenodrošina izzinošus pasākumus, kuros gūt īstas prasmes nākamajiem aitkopības attīstības soļiem. “Vienīgi Anglijas izstādēs kaut ko vēl var uzzināt. Diemžēl mēs Latvijā vairs nedomājam par procesiem, bet domājam par naudas apgūšanu. Daudzi tur aitu ganāmpulkus Eiropas Savienības naudas dēļ, bet esmu pārliecināts, ka pēc 2020. gada, kad līdzfinansējuma upes būs izžuvušas, daudzi jo daudzi aitas vairs neturēs. Paliks tikai tie saimnieki, kuri orientēti uz attīstību un uzņēmējdarbību.”
Ietekmē arī laika apstākļi
Katrai dzīvai radībai pienāk norieta laiks, tāpēc taujāju, kad aita “dodas pensijā” un vai tā vispār nodzīvo savu īsto dzīves ilgumu? “Angļi mums mācīja, ka aitu māte ganāmpulkā jāmaina pret jaunu pēc piektās atnešanās, bet mūsu ganāmpulkā ir aitu mātes, kurām ir pat septiņas atnešanās reizes, tātad aitai ir deviņi gadi. Tikko atdeve no aitas ir maza, tā jālikvidē. Tā arī mūsu šī gada rūgtā pieredze. Aitu mammai piedzima mazāki jēri, un viņa nevarēja tos izbarot, viss gūlās uz mūsu pleciem,” atzīstas Aigars.
Tiem, kuri domā, ka aitkopība ir mazprasīgs bizness, nāksies sagādāt vilšanos, jo aitkopībā esot vajadzīgi lieli ieguldījumi: “Protams, te atkal ir dažādas pieejas. Var izlaist aitas ārā un nelikties ne zinis, diemžēl arī tā notiek, taču aitām jānodrošina ganības, vajadzīgi aploki, kūts aprīkojums. Jēri pēc dzimšanas jāpiebaro ar proteīnu saturošu spēkbarību, citādi tiem neattīstīsies pareiza muskuļu masa. Godīgi sakot, bagāts ar aitkopību Latvijā nebūsi, tas ir vairāk dzīvesveids nekā bizness. Salīdzinot ar Angliju, mums Latvijā aitkopība ir ļoti dārga, pirmām kārtām jau laika apstākļu dēļ. Ziema ilgst sešus septiņus mēnešus, tad aitas dzīvo kūtī, tātad jānodrošina barība, kamēr angļiem ir “zaļās ziemas”. Turklāt pēdējos gados laika apstākļi ir tik untumaini, ka arī tas nav viegls uzdevums.”
Comments