KO JĀNIS DARA PIRTĪ?

“Pirts ir vieta, kur ejam attīrīties. Un pirtnieks ir personība, labam pirtniekam jābūt arī labam psihologam - ja ir iespēja ar visām maņām just, kas ar peramo notiek, tad cilvēkam var daudz palīdzēt,” saka veselavietis, Mindaugu mājas saimnieks un pirtnieks Jānis Kazerovskis.

Jānis izkurinājis pirtiņu, jo pēcpusdien ieradīsies kāds pāris. Priekštelpā sagatavotas siera un augļu uzkodas, jo ar tukšu vēderu sešu stundu pirts kūri nevar izturēt, bet lāva, izrotāta rudenīgām lapām un skaistu ābolu grozu, rada rudens smaržu. Lielā māla krūkā siltumā nolikta ievelkas tuvējā pļaviņā salasīta zālīšu tēja. Vēl daži priekšdarbi, un pirtiņa jeb dziedinātava būs gatava ciemiņiem.

Jānis stāsta, ka pirti būvējis savām rokām. Pirts griesti ar nolūku veidoti viegli ieapaļā formā, lai gariņš neieskrien pakšos, bet liegi apņem pirtsmīļus. “Pirtī iet ar mērķi. Kāds vienkārši nomazgāties, kāds sakārtot domas, attīrīt prātu un dvēseli. Pirtnieks ir kā vidutājs starp reālo pasauli un dvēselisko, un bieži vien dvēsele ir vairāk tīrāma nekā miesa,” saka pirtnieks.

Pirtnieks ir kā vidutājs starp reālo pasauli un dvēselisko

Jānim ir interesants novērojums, ka pirtī spēj ieiet tikai gaiši un labestīgi cilvēki, bet tie, kam “uz pleciem sēž” ļaunums, skaudība un citi mūdži, tie no pirts turas pa gabalu: “Esmu pat teicis, lai tikai ienāk paskatīties, kāda izskatās pirts, pasper trīs soļus pāri slieksnim, bet cilvēks, zobiem šņarkstot, atbild, ka neparko neies. Nu tad tur viss skaidrs - baidās šķīstītavas. Un tā pat ir labāk, jo šādi enerģētiskie vampīri no pirtnieka var izsūkt tik daudz enerģijas, ka pēcāk trīs dienas guli gultā kā slims.”

Katram cilvēkam ir intuīcija, kas pasaka priekšā, ko vajag, tāpēc ilgas pēc pirts ir kluss dvēseles sauciens pēc attīrīšanās: “Zinu kolēģus, kuri redz enerģētikas sabiezējumus, robus aurā un saka, ka varot ieraudzīt pat to formu. Es to visu neredzu, toties labi sajūtu. Pēršanās laikā varu pateikt, kas cilvēku nomoka un kurā vietā šis fantoms ieperinājies.”

Lai pareizi varētu izprast, kā viss jādara un kā nav jādara pirtī, Jānis pabeidzis pirtnieku skolu. Guvis daudz zinību, arī atziņu, taču pārliecinājies, ka, tāpat kā nav divu vienādu cilvēku, nevar būt viena pirts meistara, kura metodes iesakņojas katrā topošajā pirtniekā. “Interesanti? Jā. Vērtīgi? - arī. Bet reizēm ar vienu otru pieeju tā īstā ķīmija neveidojas. Pareizo rīcību konkrētā gadījumā iekšējā balss pati saka priekšā. Vienas pirts skolas mācības tā harmoniski un viegli saaug ar paša dabu, citas atgrūžas. Kad pirti sāk apmeklēt regulāri, pakāpeniski atklājas tās īpašās priekšrocības un ieguvumi. Pirts procedūra it kā ir vienkārša, bet ar kādu aizrautību cilvēki tai nododas, kad sāk izjust tās sniegto baudu un iespējas! Stingra reglamenta, ko katram darīt nav, jo pēršanās process ir individuāls, taču, lai ietu uz pirti un atgūtu spēkus, veselību, ir jābūt gatavam gan morāli, gan fiziski. Pretēji vispārpieņemtajam uzskatam neveselam ar sliktu pašsajūtu un akūtām kaitēm pirtī nav, ko darīt.”

Kad pirti sāk apmeklēt regulāri, pakāpeniski atklājas tās īpašās priekšrocības un ieguvumi

Izsenis pēršanās rituālā izmanto dažādas slotas: koku, krūmu, lakstaugu. Slotas var būt gan svaigi sietas, gan žāvētas. Savas vērtīgās īpašības tās nezaudē, lai gan tikko sietās slotas ir aromātiskākas. Ja ārā vēl kokiem, krūmiem lapas, bet pļavā pa kādai puķei, Jānis dziedinātavas ciemiņiem pašiem piedāvā sasiet slotu, pareizāk astoņas katram, jo aptuveni tik tiek izmantotas vienā pirts reizē. ”Pirtsslotas var siet kā no viena auga vai koka zariem, tā arī veidot jauktās slotas. Tad liek kopā dažādus augus, ņemot vērā to ārstnieciskās īpašības, kā arī pēršanās rituāla mērķi. Arī šajā procesā izložņājam tuvējo apkārtni, sagriežam slotas, un es ļauju, lai cilvēka roka pati stiepjas pēc tā, ko viņa sirds prasa. Tam procesam jāuzticas. Viens paies garām kadiķim, nāks nākamais, un viņam kā reiz prasīsies, lai kadiķa asumiņš izķemmē auru, un arī roka stiepjas. Ja strādāju ar savām slotām, tāpat uzticos izjūtām, kuru slotu kurā brīdī izmantot,” saka Jānis.

Viņš arī atklāj, ka viena šāda pirts kūre daudziem šķitīs dārga, taču tūlīt pat piebilst, ka, iegādājoties astoņas līdz desmit slotas veikalā, nekas lētāks nesanāks: “Turklāt cilvēks nemaksā tikai par pēršanos, viņš vēlas arī uzzināt pirtnieka knifus un stiķus. Kaut vai tā pirtsslotu siešana - tur ir sava tehnika, tajā arī padalos. Arī visa procesa laikā nesēžu kā svešķermenis stūrī, bet iesaistos sarunās, mēģinu saprast, ar kādu mērķi cilvēks nācis, un dažbrīd esmu kā psihologs. Ja cilvēks vēlas dziedinātavā atstāt savu grūtsirdību, mēģinu saprast, kā viņam palīdzēt, un, ja tas izdodas, fiziski jūtos noguris, bet garīgi uzlādējies.”

Pirtnieks nevērtē peramā ķermeni, viņš redz gara un dvēseles templi, ar to arī strādā

Jānis pēršanu parasti sāk ar peramā izraudzītu slotu. Uz lāvas zem galvas paliek atdzesētu slotiņu, uzmet garu, uzkarsē slotiņas, ar kurām pats darbosies. “Ar slotiņu palīdzību karstais gaiss jādabū uz cilvēka ķermeņa. Pirtsslota kalpo par vēdekli, slotas lapiņām viegli pieskaroties ķermenim. Pērējs izmanto vienu vai divas slotiņas un sāk pēršanas procedūru. Lai slotiņu uzsildītu, es to ik pa laikam iegriežu pirts karstajā gaisā. Vienlaikus arī ķermenis tiek vairāk izsildīts. Ir cilvēki, kuri ir pārbiedēti, jo viņiem iestāstīts, ka pirtī sit ar slotām. Kā kaut ko tādu var teikt? Vispirms jau pirtī per, nevis sit, un - pēršanās procesam jābūt stingram, bet patīkamam. Ja iepriekš verdošā ūdenī noplaucē slotas lapas un tad ar plikiem zariem mizo pa muguru tā, ka acis sprāgst laukā, nu tad tā jau ir fiziska vardarbība,” caur humoru, bet pārliecinoši domās dalās pirtnieks.

Visbeidzot sadūšojos un jautāju, vai tad latvieši tā brīvi svešinieka klātbūtnē izģērbjas? Jānis saka, ka par peramā kailumu nekad nedomā un, tikko šis jautājums nonāk degpunktā, saka: “Peldkostīmos vai peldbiksēs - nu, bet lūdzu! Ja jūs arī vannā ejat apģērbies, tad tik uz priekšu. Bet uz dibena atrodas ļoti daudz nervu galu, un, kad strādā ar slotiņu, pirtnieks netiek tiem klāt, strādā nevis ar ķermeni, bet peldkostīmu. Tādā gadījumā peramais nekad nejutīs visu sajūtu gammu, kādai, pirtī peroties, jābūt. Tikpat labi uz pirti var iet treniņtērpā - apģērbāmies, neviens neko no ķermeņa neredz...tikai - kāds kaifs? Pirtnieks nevērtē peramā ķermeni, viņš redz gara un dvēseles templi, ar to arī strādā.”